Latvijā sociālā darba vēsturē

     Latvijā  sociālā darba vēsturē pastāv četri sociālā darba attīstības posmi: 

• Sociālā darba aizsākumi Latvijas teritorijā kopš 13. līdz 19.gd.;
• Labklājības sistēma Latvijā 20.-30. gados;
• Sociālās palīdzības sistēma Latvijas PSR gados;
• Sociālā darba attīstība pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.

Sociālā  darba aizsākumi 13.-19.gd. 

     Sociālā  darbība, kura ir līdzīga sociālam darbam, attīstās kopš  viduslaikiem. Viduslaikos atvērās pirmās patversmes un slimnīcas, kur uzturējās trūcīgie, vecie cilvēki un bezpajumtnieki. Patversmes, slimnīcas un lazaretes atradās Baznīcas pārraudzībā.

     13. gadsimtā Rīgā atradās četras patversmes: 

• Sieviešu patversme pie Pētera baznīcas kapsētas;
• Patversme pie Sv. Jāņa baznīcas;
• Patversme Ellerbrokā;
• Krievu klostera patversme.

     13. gadsimtā sociālo darbu un aprūpi baznīcas pārraudzībā īstenoja ‘’pelēkās māsas’’, kurus 16. gadsimtā nomainīja luterāņu diakona māsas.

     1775. gadā Latvijas teritorijā ( Krievijā ) bija pieņemts Guberņu iekārtas likums un atvērās sociālās apgādības valde.

     19.gadsimtā diakona māsas nomainīja žēlsirdīgas māsas, viņi sistemātiski apmeklēja trūcīgos savā rajonā.

     19.gadsimtā  otrajā pusē sociālā darba funkcijas tika nodotas vietējām pašvaldības iestādēm.

     1918.adā  Latvijā savu darbību sāka Sarkanais Krusts. Šī organizācija gatavoja un izglītoja žēlsirdīgo māsu. 

     Labklājības sistēma Latvijā 20.-30. gados. 

     1928. gadā bija pieņemts Sociālās apgādības likums. Latvijā  pirmās republikas laikā tādus jēdzienus kā ‘’ sociālais darbs’’ un ‘’ sociālais darbinieks’’ nelietoja, bet izmantoja tādus terminus, kā ‘’ sociālā apgādība’’ un ‘’ sociālās apgādības darbinieks, kontrolieris’’. 

     1922. gadā tika dibināta Latvijas Žēlsirdīgo māsu savienība. Sociālo aprūpi un darbu turpināja veikt žēlsirdīgās māsas.

     20.-30. gados Tautas Labklājības ministrijā darbojās Sociālās apgādības departaments, tā pakļautībā bija dažādas sociālās iestādes: 

• Sociālās apgādības nodaļas;
• Bērnudārzi;
• Internāti;
• Patversmes bērniem;
• Zīdaiņu nami;
• Slimokases un t.t.

     Var teikt, ka Latvijā pirmās republikas gados tika likts sociālās labklājības sistēmas pamats, tika dibinātas valsts sociālās institūcijas ( ministrijas un t.t. ), pašvaldības. 
 
 

      Attīstījās iedzīvotāju sociālā aizsardzība: 

• Darba tiesību aizsardzība;
• Sociālā apdrošināšana;
• Sociālā nodrošināšana.

Sociālās palīdzības sistēma Latvijas PSR gados. 

     Sociālais darbs neeksistēja kā profesija, nebija iespēju iegūt sociālā  darba izglītību Latvijā.

     Sociālo darbu un aprūpi veicināja medicīniskais personāls pansionātos, bērnunamos, internātos un t.t.

     Par iedzīvotāju sociālo aizsardzību uzskatīja medicīnisko palīdzību, pensijas, pabalstus, invaliditātes pabalstus un t.t.

     Par strādājošo tiesību aizsardzību nodarbojās arodbiedrības. Sociālās nodrošināšanas sistēma balstījās uz vienlīdzības principiem. Valsts piedāvāja divus sociālās palīdzības veidus – materiālo palīdzību un institucionālo sociālo aprūpi. 

     Sociālā  darba attīstība pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. 

     Sociālā  darba un palīdzības sistēma veidojās uz pašvaldību bāzes un atgādināja citu valstu pieredzi, jo Latvijā nebija profesionālu sociālo darbinieku ar atbilstošām zināšanām.

     1991. gadā tika nodibināta pirmā sociālā darba augstskola.

     1991. gadā – tika pieņemts pensijas likums.

     1992. gadā sāka izmaksāt bezdarbnieku pabalsts.

     1992. gadā veidojās Sociālās palīdzības dienesti.

     1995. gadā tika pieņemts likums ‘’ Par sociālo palīdzību’’.

     1996. gadā sociālo darbu iekļāva Latvijas profesiju klasifikatorā.

     No 2003. gada 1. janvāra stājās spēkā likums ‘’ Par sociālo pakalpojumu un sociālo palīdzību’’.

     Šodien sociālās drošības sistēmu veido: 

• Valsts sociālā  apdrošināšana;
• Sociālā palīdzība;
• Sociālie pakalpojumi.