Vardarbība

• Kognitīvās sfēras traucējumi – zems pašvērtējums, sevis uztveršana kā kropļu, vientuļu.

• Personīgi traucējumi:

1. pirmsskolas bērniem – trauksme, internalizācija (noslēgšanās, depresijas, pārmērīga kontrole, bailīgums), eksternalizācija (agresija, antisociālā  uzvedība un grūti kontrolējama uzvedība), neadekvāta sociālā  uzvedība.

2. skolas vecumā bērniem – bailes, agresija, problēmas skolā, hiperaktivitāte, regresīvā uzvedība, neirotiskā un psihiskā saslimstība.

3. pusaudžiem – seksualizētā uzvedība, riebums pret savu ķermeni, higiēnas neievērošana, depresija, bēgšana no mājām, alkohola pārmērīga lietošana, narkomānija, agresija, prettiesiskās rīcības.

Seksuālās izmantošanas atklāšana var izraisīt negaidītas emocijas un uztraukumu bērnā, tāpēc tā ir jāveic rūpīgi un uzmanīgi, lai pēc iespējas neatgādinātu bērnam par pārciesto un neradītu viņam papildus traumu.

 

Iespējamie risinājumi sociālā darba kontekstā ar vardarbībā  cietušām sievietēm

Jānomierina sieviete un jāiedrošina, ka viņai bija tiesības stāstīt par vardarbību. Jāpasaka, ka notikušais nav viņas vaina un ka jūs viņai ticat. Jāatzīmē, ka saprotat, cik grūta viņai ir šī situācija. Jāpastāsta sievietei, ka ir atbalsta iestādes, kur viņa var saņemt palīdzību, piedāvājot konkrētu kontaktinformāciju. Turpmākā sievietes un viņas ģimenes drošība ir svarīga prioritāte, tāpēc sociālajam darbiniekam ar sievieti jāapspriež dažādas iespējas, kā izveidot drošības plānu:

- Vai viņa vēlas par notikušo ziņot policijai?

- Vai viņas partneris ir vardarbīgs arī pret bērniem?

- Vai viņa var droši doties mājas?

- Vai viņa šobrīd ir apdraudēta?

- Vai viņai ir draugi vai ģimenes locekļi, pie kā var palikt?

- Vai viņai tūlīt ir nepieciešams patvērums?

- Ja nekas no iepriekšējā nav iespējams - vai viņu var uzņemt slimnīcā?

Ja sievietei nepieciešams tūlītējs patvērums, jāsazinās ar attiecīgajām iestādēm.

Ja sievietei nav nepieciešams tūlītējs patvērums, jāapspriež citi drošības pasākumi, piemēram:

-  Vai viņa vēlas atgriezties pie sava partnera

-  Vai viņa vēlas konsultēties ar medicīnas iestādes sociālo darbinieku vai psihologu?

-  Vai viņa vēlas saņemt informāciju par tuvāko sieviešu organizāciju (vai kādu citu atbilstošu nevalstisko organizāciju) turpmākam atbalstam un informācijas saņemšanai?

- Vienmēr jāinformē sieviete par ārkārtas gadījumu kontakttālruņiem (policija, glābšanas dienests, diennakts palīdzības līnijas).

Ja sieviete izvēlas atgriezties pie pāridarītāja, jāpaskaidro viņai tālāk norādītais: kam viņa var zvanīt krīzes gadījumā, kur viņa var iet, ja nepieciešams pagaidu patvērums. Jāiesaka turēt gatavībā drošības somu, kurā ir skaidra nauda, mobilais telefons ar svarīgākajiem numuriem vai zvanu karte, rezerves atslēgas, svarīgākie dokumenti (laulības apliecība, šķiršanās vai tiesas dokumenti, autovadītāja apliecība), pase un dzimšanas dokumenti (oriģināli vai kopijas), sociālo pakalpojumu dokumenti, bankas kartes, medikamenti, rezerves apģērbs, personiskās higiēnas piederumi un bērnu mīļākās rotaļlietas.

 

Iespējamie risinājumi sociālā darba kontekstā ar vardarbībā  cietušiem bērniem.

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 73.panta pirmajā daļā paredzēts, ka katra iedzīvotāja pienākums ir sargāt savu un citu bērnu drošību, ne vēlāk kā tajā pašā dienā ziņot policijai, bāriņtiesai vai citai bērnu tiesību aizsardzības institūcijai par jebkādu vardarbību pret bērnu vai citādu viņa apdraudējumu, vai viņa tiesību pārkāpumu.

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 66.panta otrās daļas 1.un 2.punktā  noteikts, ka pašvaldība sniedz palīdzību un atbalstu ģimenēm, kurās ir bērni, garantējot ikvienam pašvaldības teritorijā dzīvojošam bērnam pajumti, siltumu, apģērbu un vecumam un veselības stāvoklim atbilstošu uzturu, kā arī nodrošina ārpus ģimenes aprūpi tiem bērniem, kuriem uz laiku vai patstāvīgi nav savas ģimenes vai kurus viņu pašu interesēs nedrīkst atstāt šajā ģimenē.

Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 11.panta 1. un 2.punktu pašvaldības sociālā dienesta uzdevumi ir veikt sociālo darbu ar personām, ģimenēm un personu grupām, kā arī sniegt sociālos pakalpojumus vai organizēt to sniegšanu ģimenēm ar bērniem, kurās ir bērna attīstībai nelabvēlīgi apstākļi, audžuģimenēm, aizbildņiem, personām, kuras aprūpē kādu no ģimenes locekļiem, invalīdiem, pensijas vecuma personām, personām ar garīgās attīstības traucējumiem un citām personu grupām, kurām tas nepieciešams. Sociālais darbs ar ģimenēm, kurās bērna attīstībai nav nodrošināti labvēlīgi apstākļi un, kurām nepieciešama palīdzība ir pašvaldības sociālā dienesta pienākums.

Ja sociālā darba speciālista rīcībā (mutiska vai rakstiska) ir nonākusi informācija par ģimeni, kurai nepieciešama palīdzība, kā arī ir saņemta informācija par iespējamu vardarbību pret bērnu (piemēram, no skolas, pirmskolas izglītības iestādes, kaimiņiem utt.), taču nav nepieciešama tūlītēja bērna šķiršana no ģimenes, tad sociālā darba speciālistam:

• mutiski saņemtā informācija jāfiksē protokolā;
• informācija pēc iespējas ātrāk un vispusīgāk jāpārbauda;
• jānodrošina bērna dzīves apstākļu pārbaude, nepieciešamības gadījumā, pieaicinot bāriņtiesas vai policijas pārstāvi,
• jāizvērtē apdraudējums bērna drošībai, veselībai un dzīvībai;
• jāuzklausa bērna viedoklis;
• kā arī jāveic citas darbības atbilstoši sociālā darbinieka kompetencei.

Ja sociālā  darba speciālistam, pārbaudot minēto informāciju, rodas pamatotas aizdomas par iespējamu notikušu fizisku vardarbību pret bērnu, par to nekavējoši jāziņo bāriņtiesai un policijai, lai minētās institūcijas varētu veikt nepieciešamos pasākumus un darbības savas kompetences ietvaros, lai prioritāri nodrošinātu bērna turpmāku atrašanos drošā vidē un nepieciešamības gadījumā izolētu iespējamo varmāku.

Ja apdraudējums bērna drošībai, veselībai un dzīvībai nav konstatēts, tomēr, izvērtējot situāciju, secināms, ka ģimenei trūkst prasmju bērna aprūpē, audzināšanā un uzraudzībā vai ir nepieciešama cita veida palīdzība, piemēram, ārstēšanās no atkarību izraisošām vielām vai sociālā palīdzība, sociālā darba speciālists atbilstoši savai kompetencei izstrādā individuālo rehabilitācijas plānu ģimenei (ģimenei kopumā, un nepieciešamības gadījumā arī katram ģimenes loceklim – vecākiem un bērnam atsevišķi), uzsāk darbu ar konkrēto ģimeni t.sk. sniedz nepieciešamo palīdzību un atbalstu bērnam

Ja ģimene atzīst esošo krīzes situāciju un piekrīt sadarboties situācijas uzlabošanā, sociālā darba speciālists:

• veic pilnīgu ģimenes situācijas izpēti, izvērtējot pieejamo informāciju no kaimiņiem, tuviniekiem, bērna izglītības iestādes t.sk. pirmsskolas izglītības iestādes, ģimenes ārsta un citiem informācijas resursiem;
• veic ģimenes vajadzību, materiālo un personisko (piemēram, motivācija problēmsituācijas risināšanā, nepieciešamās zināšanas un prasmes, izglītība, profesija u.c.) resursu novērtējumu;
• noskaidro cēloņus un iemeslus, kas ir par pamatu bērna nepietiekamas aprūpes, attīstības un audzināšanas nodrošināšanai;
• izvērtē iespējamos riskus gan no ģimenes, gan vides, gan paša bērna perspektīvas, piemēram,

vide - apstākļi, kādos bērns dzīvo var būt par apdraudējumu bērnam,

ģimene - vecāki, kā arī citi ģimenes locekļi (radinieki), kas dzīvo ar bērnu nedalītā saimniecībā, kuri lieto alkoholu vai citas atkarību izraisošas vielas var būt par apdraudējumu bērnam,

bērns – paša bērna deviantā uzvedība var būt kā apdraudējums un risks. Šajā gadījumā jāmeklē cēlonis bērna uzvedībā, jo iespējams, ka cēlonis ir vide un ģimene, kādā bērns aug.

• nosaka nepieciešamo palīdzību un atbalsta veidus, piemēram, materiālos pabalstus, psihologa konsultācijas, atbalsta grupas, dienas centra pakalpojumus, kā arī jebkuru citu pašvaldībā pieejamā atbalsta formu un veidu.

 

Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 12.panta pirmās daļas 3. punktā noteikto sociālā dienesta pienākums ir sniegt personai psihosociālu vai materiālu vai psihosociālu un materiālu palīdzību, lai sekmētu krīzes situācijas pārvarēšanu un veicinātu šīs personas iekļaušanos sabiedrībā.

Tādējādi sadarbībā ar ģimeni (personu) tiek:

• sastādīts rehabilitācijas jeb ģimenes atveseļošanās plāns, (kas sastādāms visai ģimenei kopumā, īpašu uzmanību pievēršot tam, lai tiktu izvērtētas arī bērna vajadzības un ietverti atbilstoši pasākumi to apmierināšanai).
• izvirzīti īstermiņa un ilgtermiņa mērķi;
• tiek slēgts sadarbības līgums;
• tiek nodrošināta sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniegšana un nepieciešamo resursu piesaiste;
• tiek veikta sadarbības līgumā noteikto uzdevumu izpildes uzraudzība un kontrole.

Labās prakses ietvaros Intervences jeb iejaukšanās posmā, kad tiek veiktas darbības, kas vērstas uz izvirzīto mērķu sasniegšanu ģimenes problēmu risināšanā, būtu ieteicams organizēt starpinstitucionālās sanāksmes (piemēram, sociālais dienests, bāriņtiesa, izglītības iestāde, medicīnas iestāde, policija u.c. institūcijas pēc nepieciešamības), kurās piedalās arī ģimenes locekļi. Starpinstitucionālās sadarbības mērķis ir izvirzīt uzdevumus, ko katra no iesaistītajām institūcijām var veikt konkrētas problēmas risināšanā vai riska novēršanā. Sadarbībā ar citu institūciju pārstāvjiem sociālā darba speciālists nodrošina izvirzīto mērķu realizāciju, speciālistiem sniedzot konsultācijas un atbalstu konkrētu sociālo problēmu risināšanā ģimenē, lai uzlabotu bērna aprūpi un nodrošinātu bērna psihoemocionālo un fizisko labsajūtu ģimenē.

Ja ģimene neatzīst esošo krīzes situāciju un ģimenē pastāvošās problēmas un nepiekrīt sadarboties, sociālā darba speciālists iespēju robežās veic dzīves apstākļu pārbaudes, apkopo informāciju, kas ir pieejama, ievācot ziņas no citiem informācijas avotiem ārpus ģimenes, piemēram, radiniekiem, draugiem, kaimiņiem, bērnu pirmsskolas un izglītības iestādēm sadarbojoties ar skolu sociālajiem pedagogiem (piemēram, par bērnu psihoemocionālo attīstību, uzvedību, saskarsmi ar vienaudžiem un pedagogiem, sekmēm mācībās un ārpusskolas interesēm t.sk. vai vecākiem ir sadarbība ar skolu un pedagogiem), veic citas darbības atbilstoši kompetencei un rakstiski par to informē bāriņtiesu.

Tādējādi situācijās, kad nav iespējama sadarbība ar konkrēto ģimeni, gan situācijās, kad sociālā darba speciālists, vadot sociālo gadījumu ar konkrēto ģimeni, konstatē, ka nav iespējams novērst bērna attīstībai nelabvēlīgus apstākļus, viņam paliekot ģimenē, t.sk. audžuģimenē vai aizbildņa ģimenē, šo informāciju rakstveidā iesniedz bāriņtiesai, lūdzot izvērtēt vecāku (aizbildņu, audžuģimenes) ļaunprātīgu savu tiesību izmantošanu, nenodrošinot bērna aprūpi un uzraudzību, un turpmāko bērna atrašanos ģimenē, kas var apdraudēt viņa pilnvērtīgu fizisko un garīgo attīstību

Pēc tam, kad pieņemts lēmums par bērna ārpusģimenes aprūpi, bāriņtiesa par to informē bērna vecāku dzīvesvietas sociālo dienestu un lūdz sniegt nepieciešamo palīdzību bērna vecākiem, kā to nosaka Bāriņtiesu likuma 39.panta pirmā daļa. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 44.panta pirmā daļa aktualizē pašvaldības institūciju sadarbības pasākumu nepieciešamību darbam ar vecākiem bērna ārpusģimenes aprūpes laikā, sniedzot izglītojošu, sociālu un citu palīdzību bērna vecākiem, lai radītu apstākļus bērna aprūpes atjaunošanai ģimenē.

Šajos gadījumos pašvaldības sociālais dienests kopā ar citām pašvaldības institūcijām, bērna vecākiem un bērna tiesību aizsardzības iestādēm izstrādā atbalsta un palīdzības programmu, kā to nosaka Bērnu tiesību aizsardzības likuma 27.panta piektā daļa. Saskaņā ar Ministru kabineta 2003.gada 3.jūnija noteikumiem Nr.291 „Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem” minētā atbalsta un palīdzības programma ir līdzvērtīga sociālās rehabilitācijas plānam, kas atbilstoši minētajai tiesību normai jāizstrādā sociālajā dienestā un jāpievieno klienta lietai.

Individuālā  sociālā rehabilitācijas plāna mērķis ir panākt bērna un ģimenes stāvokļa uzlabošanos, īstenojot mērķtiecīgus pasākumus, lai bērni varētu atgriezties vecāku aprūpē un nākotnē ģimenē tiktu nodrošināta bērna attīstībai un augšanai labvēlīga vide. Šādu rehabilitācijas plānu savas kompetences ietvaros izstrādā sociālā darba speciālists sadarbībā ar citiem bērnu tiesību aizsardzībā iesaistītiem speciālistiem, pamatojoties uz iepriekš pieņemtajiem bāriņtiesas lēmumiem un sniegto situācijas aprakstu, kā arī jebkuras kompetentas institūcijas (piemēram, policija, izglītības iestāde) vai speciālista (piemēram, sociālais pedagogs, ģimenes ārsts, psihologs u.c.) sniegto informāciju par ģimenes problēmām, ņemot vērā, ka īpaša uzmanība jāvērš uz to cēloņu un iemeslu mazināšanu un likvidēšanu, kas bija par pamatu bērna aprūpes tiesību atņemšanai vecākam.