Kosmētika kā sievietes dzīves sastāvdaļa

Kursa darbs.

Kosmētika kā sievietes dzīves sastāvdaļa

Rīga 2009

Satura rādītājs.

Ievads              2

1.       Kosmētikas vēsture               4

2.       Krāsošanās tradīcijas, simboliskā nozīme              8

3.       20.gs. kosmētika              10

4.       Pētījuma metodes              11

5.       Pētījuma rezultāti              12

Secinājumi              18

Izmantotās literatūras saraksts              19

IEVADS.

Kopt sevi un gaumīgi ģērbties ir mūsu laika prasība. Cilvēka ārējais izskats aizvien biežāk vēsta par viņa panākumiem darbā un privātajā dzīvē, un tas tieši ietekmē cilvēka noskaņojumu.

Kosmētika palīdz pilnveidot cilvēka skaistumu un veselību. Galvenais tās mērķis - skaistums un veselība.

Lai cilvēks būtu apmierināts un pārliecināts par savu ķermeni un arī patiktu citiem, daudzi arī lieto kosmētiku. Cilvēki ķermeni uzskata par vietu apgleznošanai vai rotājumu uzlikšanai, lai izskatītos vēl pievilcīgāki. Tikai nedaudz cilvēku, ķermeņa dekorācijas uzskata par savdabīgu mākslas veidu. Daži uzskata tetovējumus un rētas par savas autobiogrāfijas sastāvdaļas publikāciju, cenšoties pēc atzinības un cieņas.

Ķermeņa izrotāšana bijusi aktuāla visos laikos, tajā katrs lielākā vai mazākā mērā ir iesaistīts. Galvenais, kas pamudina cilvēkus lietot kosmētiku, ir motivācija kļūt pievilcīgākam, kā arī, tas ir līdzeklis ar kura palīdzību cilvēks var demonstrēt savu statusu vai piederību kādai konkrētai sociālai grupai.

Parasti tiek pielietota īslaicīgi noturīga kosmētika. Dažādos vecumos cilvēki atrod sev piemērotāko veidu, kā ar kosmētikas palīdzību izteikties, piemēram, bērni dažkārt mēdz nokrāsot sejas sarīkojumos un pasākumos uz ielām. Futbola spēlētāji uzliek zem acīm melnu sejas krāsu, lai atvirzītu saules gaismas starojumu.

Katra sieviete vēlās būt mīlēta, un tas ir viens no iemesliem kāpēc sievietes ir centušās un vēl joprojām cenšas pilnveidot savu izskatu, nomaskējot savus nelielos trūkumus vai tieši otrādāk izceļot savu skaistumu ar kosmētikas palīdzību. Gadsimtiem ilgi sievietes bija spējīgas upurēties, lai sasniegtu attiecīgās modes „skaistuma šablonu”, cerot, ka tā panāks lielāku uzmanību no vīriešu puses. Līdz ar to, galvenokārt, kāpēc sievietes lieto kosmētiku, ir iegūt lielāku vīriešu uzmanību un veicināt savu pašapziņu.

Vēsturē bija periodi, kad pats svarīgākais bija ķermeņa higiēna, bet dekoratīvā kosmētika bija nobīdīta otrajā plānā un periodi, kad viss bija otrādi.

Pirmie ādas kopšanas līdzekļi parādījās jau aizvēsturiskos laikos. Lai kur mitinātos pirmatnējais cilvēks, visur uz ādu nelabvēlīgi iedarbojās apkārtējās vides faktori- saule, vējš, ūdens, sāls, tāpēc kosmētika jau izsenis ir kļuvusi par neatņemamu dzīves sastāvdaļu.

Zinātne par kosmetoloģiju mūsdienās ieņem nozīmīgu vietu starp zinātnēm par veselību un skaistu cilvēka ārējo veidolu. Mūsu dienās kosmētika kļuvusi par spēcīgu rūpniecības nozari un lielu peļņas avotu. Dažādās valstīs darbojas neaptverams skaits firmu, kas izlaiž daudzveidīgu produkciju.

Kaut arī neviens nespēj apmānīt laiku, tas tomēr būs saudzīgāks pret tiem, kuri rūpējas par savu ārieni.

Neapšaubāmi, mūsu pēcteču kosmētika atšķirsies no mūsu kosmētikas, mainīsies arī ieteikumi ādas kopšanā. Taču šo ikdienā nepieciešamo zināšanu apgūšana ir pastāvīgs darbs.

Darbā tiek izvirzīts mērķis: noskaidrot cik lielu lomu kosmētika ieņem sievietes dzīvē.

Mērķa sasniegšanai tiks izpildīti šādi uzdevumi:

1)      Noskaidrot kāpēc sievietes lieto dekoratīvo kosmētiku;

2)      Noskaidrot kādu kosmētiku sievietes visbiežāk lieto.

3)      Gūt teorētisku izpratni par kosmētikas nozīmi mūsdienās un vēsturē;

4)      Novērtēt iegūtos rezultātus un izstrādāt priekšlikumus.

Tiek izvirzīta sekojoša hipotēze: Mūsdienās sievietes krāsojas ne tikai, lai demonstrētu savu pievilcību vai statusa izrādīšanu, daudzām tā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa.

Pētījuma priekšmets: dekoratīvā kosmētika.

Pētījuma objekts: krāsošanās.

1. KOSMĒTIKAS VĒSTURE.

Ne katra mūsdienu sieviete skaidri apzinās, cik sena ir tradīcija izdaiļot sevi.

Peru valsts arheologi savos izrakumos atklāja divi tūkstoši gadu vecu kosmētikas komplektu. Kurā bija spogulis, pūderis ar slotiņu, skropstu tuša, uzacu zīmulis, ķemme, nagu vīlīte un pincete[1].

Ne velti Ēģipti sauc par senās kosmētikas šūpuli, lai palūkojamies, kas gan šeit netika atrasts.

Poļu arheologi, veicot izrakumus senās Ēģiptes valdnieces Hatšepsutas templī, atrada īstu kosmētikas kabinetu. Kurā bija pārakmeņojušies krēmi, ziedes, tušas, tika atrastas arī matu krāsas sastāva pēdas. Ēģiptē kosmētika bija pazīstama jau pirms 2000 gadu pirms mūsu ēras. Tieši tur tika atrasta pirmā kosmētikas enciklopēdija, kuru sastādīja valdniece Kleopatra. Viņas receptes (pūdera, vaigu sārtuma, lūpu krāsas izgatavošana) izmantoja un ieteica mediķi.[2]

Ēģiptē ne tikai sievietes vēlējās izskatīties slaidas un neatvairāmas, tādi vēlējās būt arī vīrieši.

Jau Senajā Ēģiptē lietoja skropstu tušu. Turklāt, ne tikai sievietes, bet arī vīrieši. Bez tam tur krāsoja arī acu plakstiņus, galvenokārt sudrabaina lazurīta toņos. Vislielākās modes dāmas lietoja dažādas krāsas augšējiem un apakšējiem plakstiņiem. Tā saskaņā ar laikabiedru liecībām, Kleopatra ietonēja apakšējos plakstiņus dzeltenzaļus, bet augšējos-zilus. Senajā Ēģiptē sievietes ar hennu krāsoja arī nagus. Vīrieši ierīvēja ar šo krāsvielu ādu, taču deva priekšroku oranžajiem toņiem, lai izskatītos slaidāki.[3]

Senās ēģiptietes ne tikai prasmīgi krāsojās, bet arī kosmētiskos līdzekļus gatavoja pašas.

Senās Ēģiptes sievietes krāsoja matus, iezieda ķermeni ar smaržīgām ziedēm, ietonēja seju, veica manikīru un pedikīru. Ēģiptes izrakumos lielos daudzumos tika atrasti trauki pūdera un vaigu sārtuma uzglabāšanai. Līdz mūsdienām no Ēģiptes ir saglabājusies mode pagarināt acu līniju ar tumšu acu zīmuli. Ēģiptes sievietes izmantoja „indīgi” zaļu zīmuli no saberzta malahīta, vēlāk – melnu krāsu no dedzināta ziloņkaula un koka ogles. Viņas prasmīgi izgatavoja krāsas, pūderus, īpašus vaigu sārtumus. Vecākas sievietes, lai izvairītos no matu nosirmošanas, krāsoja matus ar melno vēršu taukiem un vārnu olām. Taču, lai mati labi augtu, izmantoja lauvas taukus. Kosmētiskos nolūkos izmantoja govs un kaulu taukus. Izveda no Feniķijas olīvu un ciedru eļļu, no kuras izgatavoja kosmētiskos līdzekļus.[4]

Jau senajā Grieķijā liela nozīme bija ķermeņa izskatam, ķermeni mēģināja estēstiski pilnveidot ar dažādiem fiziskiem vingrinājumiem un kopšanas līdzekļiem. Ķermeņa skaistuma etaloni ir bijis pievilcības avots visos laikos un kultūrās, un cilvēki maksimāli centās koriģēt savu ķermeni, lai tas sāktu līdzināties etalonam.

Grieķietes sejas skaistumam lietoja pūderus un karmīnu, akcentēja acis ar sodrējiem, kas tika iegūti no speciālās esences. Lai seja būtu bāla, uz nakti uzklāja masku pagatavotu no miežu graudu mīklas, olas un garšvielām, plaši tika izmantoti kosmētiskos nolūkos piena produkti. Pēc sengrieķu mīta pat skaistuma dievieti Afrodīti apvainoja par to, ka viņa krāsoja seju pirms dieviešu sacensībām.[5]

Senajā Romā kosmētikai bija mazliet savādāka nozīme. Tā tika apvienota ar ķermeņa higiēnu.

Līdz mūsdienām ir nonākuši apraksti par slavenajām pirtīm. Romieši pirmie sāka izmantot solārijus. Bagātās romietes, izņemot pūderus, vaigu sārtumus, krēmus, izmantoja pienu, saldo krējumu, skābpiena produktus. Lai noslēptu kādu sejas defektu un arī grumbu likvidēšanai izmantoja maskas. Jau senajā Romā tās kļuva par svarīgu kosmētikas līdzekli. Sagalbājušās ziņas, ka imperatora Nerona sieva Popeja Sabīna šajā jomā bijusi izcila speciāliste. Viņas izgudrotā maska sastāvējusi no zemenēm, piena, lupīna miltiem. Visas maskas nomazgāja ar pienu. Jau senatnē bija zināmas piena ārstnieciskās īpašības. Popejai Sabīnai piederējušas 500 ēzeļmātes, jo skaistule bija iecienījusi peldēties šajā pienā.[6]

Senajām romietēm modē bija blondi mati. Izrādās, viņas zināja noslēpumu kā pārkrāsot melnus matus, blondā matu krāsā.

Matus iesmērēja ar drānu, kura bija piesūcināta ar āžu piena ziepēm un dižskābārža koka pelniem, un vēlāk apstaroja ar saules stariem.[7]

Savukārt Krievijā var novērot jau latviešiem zināmākus produktus kosmētikas pagatavošanai.

Senajā Krievijā sievietes mazgājās ar pienu, rūgušpienu, izmantoja dažādus plāksterus, lai noslēptu ādas defektus, lietoja pūderus, uz sejas klāja biezu kārtu vaigu sārtuma. Lauku meitenes krāsoja vaigus ar biešu sulu, ietonēja acis ar kokogli.[8]

Asīrijā var novērot, ka arī vīrieši nebija vienaldzīgi pret kosmētiku.

Asīriešu pilīs bija greznas vannas istabas ar speciāliem baseiniem, kas bija paredzēti ārstnieciskām procedūrām. Jebkurā diennakts laikā vergi ciemiņus iezieda ar dažādām ziedēm un eļļām. Slavenais imperators Heliogabals ne tikai lietoja sieviešu kosmētiku, bet pat to „uzlaboja” pēc sava prāta. Viņš krāsoja lūpas zilā krāsā, pēdas notriepa ar hennu, bet ap viņa acīm allaž zaigoja zili un zeltaini loki.[9]

Parādījās pat īpaši skaistumkopšanas saloni. Tie parasti asociējas ar mūsdienām, taču jau 840. gadā Kordovas kalifātā no Bagdādes atbraukušais muzikants ar iesauku Melnais Putns organizēja kursus, kuros apmācīja lietot paņēmienus, kādus mūsdienās izmanto vizāžisti un stilisti.

Vidusamerikā modē bija dzeltena sejas krāsa. Lai pie tādas tiktu, acteku modes dāmas sagrauzdēja sīkus kukainīšus, saberza tos pulverī un tad no tā pagatavoja vaskam līdzīgu krēmu. Ar to viņas arī iezieda vaigus, un tā seja ieguvusi vajadzīgo nokrāsu.[10]

Jau senajos laikos, akcents tika likts uz sejas izdaiļošanu, jo seja ir cilvēka spogulis, un pēc tās var noteikt kāds cilvēks ir sadzīvē, vai viņš ir nevīžīgs, vai gluži otrādāk - pedantisks.

Senos pirmatnējā cilvēka laiku izrakumos tika atrasta lūpu krāsa. Tās sastāvs pamatā atbilst šodien lietojamajām lūpu krāsām (tauki un krāsvielas). Asīrietes lakoja savu seju ar speciālu maisījumu, kas padarīja to emaljai līdzīgu - cietu un spīdīgu. Indusu sievietes zeltīja savas lūpas, klāja uz zobiem brūnu krāsu, bet uz sejas un kakla - baltu. Maurīcietes zīmēja ziedu rakstus zilganā krāsā uz savām sejām, bet ēģiptietes zīmēja ar zaļu ogļskābo varu zem acīm lokus un pagarināja acis ar tumšas līnijas palīdzību - šis paradums saglabājies līdz mūsdienām. Romiešu imperatores par pasakainām summām iegādājās ziedes, kas padarīja seju zeltaini mirdzošu un ziloņkaula baltu. Franču imperatora Ludviga XIV galmā katru gadu tika izlietotas apmēram divi miljoni burciņas ar dažādu grimu.[11]

Ne visos laikos „dabīgas” sievietes tiek uzskatītas par visskaistākajām, piemēram, 18.gs. dabīgums tika uzskatīs par nepiedienīgu.

18. gadsimtā modē nāca sārti vaigi. Teicamu rezultātu deva tā saucamais „ Veneras lakats”. Parasto kabatlakatiņu iegremdēja speciālā šķīdumā uz izžāvēja. Ar to tad arī ierīvēja vaigus. Brīnumzāles- šķīdumā ietilpa 18 komponenti, pie tam 50 gliemeži bija tikai viena sastāvdaļa. Bet sejas dabiskā krāsa šajā laikā bijusi tikai vieglas uzvedības sievietēm. Katram kosmētikas līdzeklim bija arī savs aromāts, un nereti sievietēm katra ķermeņa daļa smaržoja savādāk.[12]

Senajās kosmētiskajās receptēs tika izmantoti čūsku un kaķu tauki, vārnu olas un ēzeļu nagi. Taču ne visur kosmētikas paņēmieni bija tik nekaitīgi.

Tā, iesākumā Indas ielejas iedzīvotāji, bet vēlāk arī senie romieši sejas ādas balināšanai izmantoja svina baltumu, kas ir ļoti indīgs.[13]

Ne vienmēr kosmētikai bija tikai pozitīva attieksme, tai piedēvēja maģiskas īpašības un tika uzskatīta par līdzekli vīriešu savaldzināšanai.

Kosmētika bija cieši saistīta ar alķīmiju, melno maģiju un burvestībām. Ziedēm piedēvēja maģiskas spējas. Ticība kosmētikas un parfimērijas maģiskajām īpašībām radīja neparastu pretreakciju. Piemēram, Anglijas 1779.gada likumdošanā bija ierakstīts sekojošais: "Jebkura vecuma sieviete, vai tā būtu jaunava, precēta sieva vai atraitne, ja tā ar smaržu, ziežu, vaigu krāsu, augstu papēžu vai krinolīnu palīdzību savaldzinās viņa augstības padoto, tiks tiesāta kā par burvestību un tās laulība nebūs spēkā". 18. gadsimta vidū Anglijas parlaments izsludināja likumu pret „ brīnumzālēm”. Saskaņā ar šo likumu, visas sievietes, kuras lietoja parfimēriju un grimu, tika sodītas kā burves, un laulības, kuras tika slēgtas ar šīm sievietēm, tika šķirtas.[14]

Un tomēr, mēģinājumi aizliegt kosmētikas lietošanu, nenesa rezultātus. Kosmētikas receptes no paaudzes paaudzē, tika nodotas visdažādākajos veidos.

2. KRĀSOŠANĀS TRADĪCIJAS, SIMBOLISKĀ NOZĪME.

Kāpēc cilvēki krāso lūpas un acis? Tas radies senajā Ēģiptē, kad krāsojās arī vīrieši valdnieki. Nekas nav radies greznumam, sākotnēji tā bija aizsardzība. Tika uzskatīts, ka ļaunums cilvēkā iekļūst caur acīm un muti, tāpēc no dažādiem minerāliem un krāsām tika veidota robežaizsardzība. Arī indiāņi krāsojās, lai iebiedētu un aizsargātos.[15]

Ir noteiktas civilizācijas grupas, kuras mēs nespētu iedomāties bez kosmētisko līdzekļu izmantošanas, piemēram, mēs nespētu iztēloties geišas bez spilgti sarkani krāsotām lūpām un krīta baltuma sejas krāsas.

Senajā Japānā grima un sejas kopšanas māksla bija sasniegusi ievērojamu līmeni. Pie tam geišu grims atgādināja mūsdienu teātra grimu. Vēl pirmskara laikā geišas bija modes un mākslas noteicējas. Japāņiem geiša- spilgti krāsotām, cieši sakniebtām lūpām- ir sievišķības simbols. Kakla līnija Japānā tiek uzskatīta par skaistuma etalonu. Izrādās, ka geišām, krāsojot seju un kaklu baltu, kakla aizmugurē tiek atstāts neiezīmēts ādas laukumiņš sievietes intīmās vietas stilizētā formā, un uz tēla kopējā samākslotības fona šis neskartais pleķis esot ļoti satraucošs. Tāpat kā Rietumos, piemēram, slaidas kājas īsos svārkos. Savukārt seju krāsošana baltā krāsā sākusies pēc tam, kad Viduslaikos Āzijas aristokrātija no Eiropas ceļojumiem atveda stāstus par ārkārtīgi skaistām sievietēm, kuru seja ir balta kā sniegs.[16]

Ļoti sena tradīcija ir arī Indijā, kad sievietēm ienākot precētas sievas godā uz pieres tiek uzlikts sarkans punktiņš, kurš nozīmē, ka šī sieviete jau ir aizņemta. Visa kāzu ceremonija ir ļoti gara un jau sākas ar līgavas izdaiļošanu.

Līgavas ķermenis tiek iemasēts ar smaržīgu smēri, kura tiek pagatavota no kurkumas un sandalkoka, acis tiek iezīmētas ar melnu zīmuli, ar hennas krāsu smalkiem rakstiem tiek apzīmētas līgavas delnas un kājas. Laulību ceremonijā, kad mācītājs pasludina pāri par vīru un sievu, līgavainis uzliek sarkanu krāsu uz līgavas pieres. Šo sarkano-punktam līdzīgo zīmi sauc par „tiku”, kura simbolizē budas trešo, visu redzošo aci.[17]

Arī Tunisijā līgavām ir tradīcija nokrāsot ar sarkanu hennu abas plaukstas, lai labāk dzīvotu, iespējams, kāda arī domā, ka tā ir tikai māņticība, taču visas kā viena ievēro šo tradīciju, jo neviena negrib būt nelaimīga.

Savukārt Etiopijā jau gadsimtiem ilgi cilvēku dzīvē nekas nav mainījies.

Zīmējumi un krāsojumi ar krītu uz ķermeņa veidoti, lai pretiniekam radītu bailes. Uzzīmējot krāsainus punktus un līnijas uz rokām un kājām, bērni sapņo kļūt nenoķerami un spēcīgi kā leopardi. Ķermenis tiek izdaiļots visos iespējamos veidos, to krāsojot ar dažādas krāsas māliem, ādu padarot "skaistāku" ar rētām un skrambām. Būtībā ķermenis šīm ciltīm ir vienīgais veids, kā sevi parādīt, jo mašīnu, datoru un citu mūsdienu civilizācijas sasniegumu šeit nav. Dzīve Āfrikas savannā norit vienmuļi, tāpēc ikviens vēlas sevi kaut kā apliecināt, izskatīties pievilcīgi un apbrīnojami.[18]

Mūsdienās plaši pazīstams starp jauniešiem ir kļuvis emo stils, kuriem kosmētika arī ir kļuvusi par neatņemamu dzīves veidu.

Parasti tie ir jaunieši no 15-17 gadu vecumam. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka ar jēdzienu emo apzīmē cilvēkus (visbiežāk pusaudžus), kuri jūtas nomākti, domā par pašnāvību vai pašsakropļošanos. Emo noteikti jāģērbjas melnās vai vismaz tumšas krāsas drēbes, un iespaida pastiprināšanai, jo īpaši meitenēm, noder arī grims vai kosmētika acu ieēnošanai, kas padara seju nedaudz gotisku un vampīrisku. Pie emo stila piederas arī tetovējumi.[19]

Tāpat kā emo, arī goti izceļas ar savu ārieni. Parasti tiem ir Melnas drēbes, rotaslietas, krusti, nereti melni krāsoti mati. Izšķir aristokrātiskos gotus, kas uzkrītoši lieto kosmētiku, krāso spilgtas krāsas matus, nēsā daudz smagu rotu, bieži izmanto miroņgalvu simboliku.

Ne vienmēr cilvēki lieto kosmētiku tikai tāpēc, lai izceltu savu pievilcību vai piederību kādam sociālam stāvoklim, piemēram, futbola līdzjutēji, kā novērots, kad sacenšas mācību iestāžu spēlētāji, nokrāso savas sejas un arī visu ķermeņa augšdaļu savas atbalstāmās komandas krāsās. Amerikas indiāņi izsenis krāsojuši sejas, lai atbalstītu sev pievilcīgās aktivitātes. Tāpat arī dažādos svētkos vai pasākumos, lai paspilgtinātu savu tēlu, cilvēki mēdz krāsoties, piemēram, helovīnu ballīte apģērbjot vampīra tērpu, jaunieši mēdz izkrāsot melnas acis, vai nokrāsot zodu asins krāsā, tādejādi izceļot savu tēlu.

3. 20. gs. KOSMĒTIKA.

Mūsdienās kosmētisko un higiēnas līdzekļu lietošana kļuvusi par pašsaprotamu un neatņemamu ikdienas sastāvdaļu— dušas želejas, zobu pastas, šampūni, ziepes, krēmi ķermenim un sejai nav vairs tikai sieviešu pasaule vien. Un kur tad vēl dekoratīvā kosmētika, kuras lietošana, izceļot vai — gluži pretēji — noslēpjot kādu defektu sejā, bieži sagādā baudu arī sievietes dvēselei.

20.gs. skaistuma un panākumu sinonīms ir jaunība. Kā nekad agrāk, cilvēki cenšas attālināt novecošanās pazīmes.

Ne vienmēr sieviete apzinās to, ka ir pievilcīga, taču tas ir tik svarīgi viņas dzīvē. Tajos gadījumos viņai talkā nāk labs speciālists, kurš ar grimu, matu sakārtojumu un tērpu palīdzēs atklāt labo ikvienas sievietes veidolā. Ikvienu sievieti var pārvērst un padarīt neatkārtojamu.[20]

Tā nav nejaušība, ka pasaulē tik populāri žurnāli, kuri veltīti kosmētikas un grima problēmām: „Cosmopolitan”, „ Vogue ” , „Elle ”. Šie žurnāli palīdz atklāt sievietēm to, kas viņās skaists, māca, kā un kādiem līdzekļiem to izcelt.