Personalvadiba valsts iestade

LATVIJAS UNIVERSITĀTE

 

Ekonomikas un vadības fakultāte

 

Vadībzinību katedra

 

 

 

 

 

BAKALAURA DARBS

 

 

 

 

Personāla vadīšana

Latvijas valsts pārvaldē

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

		lpp.
Anotācija …………………………………………………………………………		3.
Ievads ……………………………………………………………………………		4.
1.	Menedžments organizācijā ……………………………………………….	7.
	1.1. Organizācijas vadīšana ………………………………………………	7.
	1.2. Personāla pārvalde ……………………………………………………	9.
2.	Valsts pārvalde …………………………………………………………….	18.
	2.1. Valsts jēdziens.	18.
	2.2. Valdība un valsts pārvalde ……………………………………………	25.
	2.3. Valsts pārvaldes loma un misija ………………………………………	31.
	2.4. Esošās valsts pārvaldes sistēmas raksturojums un attīstības iespējas …	31.
3.	Personāla vadīšana valsts pārvaldē  un tās attīstība ………………………...	34.
	3.1. Valsts civildienesta pārvalde ………………………………………….	34.
	3.2. Problēmas un risinājumi personāla vadīšanā  …………………………	35.
	3.3. Ierēdņu skaits Latvijā un citās Eiropas valstīs ………………………..	44.
4.	Valsts pārvaldes reforma	46.
Secinājumi un priekšlikumi ………………………………………………………..		56.
Izmantotās literatūras un avotu saraksts …………………………………………...		59

 

 

Annotation

 

 

 

 

Presented diploma paper is titled “Personnel Management in State Administration of Latvia”. Author is certain that chosen theme has very big importance if talking about development of Latvia. Personnel as a main element of organisation has long ago caused different questions to managers whose task has always been to achieve goals for growth and prosperity of organisation. Each country has its own problems dealing with personnel management and so has Latvian state administration. Author has put task to get acquainted with theoretical information of personnel management and compare it with local Latvian situation.

Author has divided main body of the diploma paper in four chapters in which attention has been paid to main issues concerning personnel management (especially in state administration). In the first chapter author has reviewed theoretical basis of personnel management covering models of personnel behaviour and relations between personnel and managers of organisation. In the second chapter author gives explanatory information concerning concept of state structure as well as describes system of state administration of Latvia. In the third chapter author turns directly to personnel management in state administration of Latvia. Authorities which are responsible for personnel management in state administration has taken some experience from other European countries but there still are many difficulties to adapt this experience to Latvian conditions and implement into real life. The last chapter is devoted to reform of state administration, which is also important for personnel management.

After finishing his research, author has come to different conclusions explaining causes of problems in personnel management in Latvian state administration and worked out proposals to advance personnel management.

Taking in account that chosen theme is too wide to be covered by single diploma paper author has decided to continue research and return to the topic of personnel management in state administration in other issues.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Ievads

 

 

 

Autora izvēlētā bakalaura darba tēma ir “Personāla vadīšana Latvijas valsts pārvaldē”. Iepazīstoties ar pieejamajiem informācijas avotiem, autors ir guvis apstiprinājumu tam, ka apskatītā tēma ir ne tikai aktuāla šobrīd Latvijā, bet nav zaudējusi savu aktualitāti visā mūsdienīgas sabiedrības veidošanās un pastāvēšanas gaitā. Cilvēks (indivīds), kā personāla elements, joprojām rada neatbildētus jautājumus un plašu izpētes lauku zinātniekiem, kuru kolēģi priekšgājēji radījuši teorijas par cilvēka uzvedību (noteiktu rīcības stilu) konkrētos apstākļos.

Tēmas aktualitāti pamato Latvijas vēsturiski politiskie apstākļi laikā, kad pēc ilgstošas atrašanās konkrētā sabiedrības modelī, jāveic pasākumi, lai īsā laika posmā pielāgotos normām un prasībām, kādas valda Eiropas Savienībā. Kā jau jebkuras izmaiņas, arī personāla vadīšanas aspekti rada daudzus neatbildētus jautājumus un problēmas, ar kādām varbūt nav saskārušās pat vairāk pieredzējušās Rietumeiropas valstis.

Viens no galvenajiem uzdevumiem valsts pārvaldē ir uzticama, profesionāla un stabila civildienesta veidošana. Efektīva valsts pārvalde ir arī svarīgs priekšnoteikums Latvijas valsts stabilai un līdzsvarotai attīstībai, starptautiskās konkurētspējas palielināšanai, sabiedrības labklājības paaugstināšanai un integrācijai Eiropas Savienībā. Lai šis mērķis tiktu veiksmīgi sasniegts, ir jārealizē mūsdienīgas personālvadības sistēmas attīstība valsts civiliestādēs. Būtībā jebkurš pilsonis, kā valsti veidojošā pilsoņu kopuma sastāvdaļa ir ieinteresēts valsts pārvaldes stiprināšanā un mūsdienīgā veidošanā.

Civildienesta attīstības nepieciešamību nosaka vairāki faktori: iedzīvotāju prasības uzlabot sabiedrības problēmu risināšanu, privātā sektora pieaugošā loma valsts ekonomiskajā attīstībā, pieaugošs spiediens uz valsts budžetu, gatavošanās pievienoties Eiropas Savienībai, informācijas tehnoloģiju attīstība, valstu savstarpēja konkurence par investīcijām, tirgiem un intelektuālo kapitālu. Latvijas valsts pārvaldes sistēmas analīze un tās salīdzinājums ar Eiropas Savienības valstīm rāda, ka neraugoties uz būtiskiem sasniegumiem kopš Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas, pastāv reālas iespējas un nepieciešamība panākt publisko resursu efektīvāku izlietošanu, ievērojami uzlabot sniegto publisko pakalpojumu kvalitāti, nodrošināt iedzīvotājiem iespējas efektīvāk risināt problēmas saskarsmē ar valsts pārvaldes iestādēm. Informācijas sabiedrības strauja attīstība sniedz iespējas modernizēt valdības un valsts pārvaldes darbu un nodrošināt tās efektivitāti, darba izmaksu samazināšanu, valsts pārvaldes atklātību, pieejamību iedzīvotajiem un tās spēju ātri un efektīvi reaģēt uz mainīgajiem apstākļiem.

Ļoti mūsdienīgs ir pieņēmums, ka, lai panāktu valsts pārvaldes sistēmas pilnveidošanos, nepieciešams nostiprināt valdības spēju veidot uz nākotni vērstu valsts attīstības politiku, nodrošināt darbības un resursu plānošanu atbilstoši valsts politikas prioritātēm, veicināt darbības novērtēšanu pēc valdības plānotajiem sasniedzamajiem rezultātiem, attīstīt valsts pārvaldes iestāžu vadītāju patstāvību un atbildību par iestāžu darbu, paaugstināt valsts pārvaldē strādājošo profesionalitāti, motivāciju un veicināt viņu ētisku darbību. Valsts pārvaldes attīstībai noteikti jābalstās uz labākās pieredzes izmantošanu, personāla attīstību un tehnoloģiju attīstību. Atbildīgajām institūcijām un amatpersonām jāņem vērā, ka valsts pārvaldes darbība nav pašmērķis, bet valsts līdzeklis, lai nodrošinātu sabiedrības ilgtspējīgu attīstību un iedzīvotāju vajadzību apmierināšanu atbilstoši mūsdienu dzīves standartiem.

 

Lai uzskatāmāk parādītu valsts pārvaldes darbinieku kā  specifiska personāla darbību bakalaura darbā autors apskatīja arī valsts kā noteikta veidojuma aspektus. Starptautiskajās tiesībās ar “valsti” apzīmē sabiedrības veidojumu, kurš sastāv no trim elementiem – teritorijas, iedzīvotājiem un valsts varas. Valsts vara tai skaitā tiek realizēta ar ierēdņu starpniecību, tāpēc īpaša nozīme jāpievērš šo ierēdņu sagatavotībai un motivācijai.

 

Izstrādājot darbu, autora mērķi bija:

 

1. Izanalizēt uz apkopot dažādu autoru sniegtos skaidrojumus par personāla vadību un tās nozīmi, lai, balstoties uz savākto informāciju, izdarītu secinājumus par kvalitatīvu personāla vadību vietējos apstākļos (Latvijā).
2. Pētīt mehānismus, kuri nosaka cilvēku rīcību valsts pārvaldes ietvaros; izzināt, kas tieši mudina cilvēku uz noteiktu rīcības stilu, uzvedību noteiktos apstākļos un parādīt cik maldīgs var būt priekšstats, ka cilvēciskais faktors gan uzņēmējdarbībā, gan valsts pārvaldē nespēlē galveno lomu.
3. Salīdzināt teorētiskās informācijas bāzi ar datiem par reālo situāciju valsts pārvaldē, mēģinot noteikt, cik daudz un kā Latvijā tiek ņemtas vērā un pielietotas teorētiskās atziņas.

 

Lai sasniegtu šim darbam noteiktos mērķus, autors noteica sekojošus uzdevumus:

 

1. Iepazīties ar esošo situāciju valsts pārvaldes jomā.
2. apkopot zinātnisko informāciju, ko dažādi autori sniedz par personāla vadīšanas aspektiem, varas izmantošanas veidiem, kā arī darbinieku uzvedības modeļiem;
3. Salīdzināt dažādu valstu (īpaši Eiropas Savienības dalībvalstu) problēmas un risinājumus saistībā ar valsts pārvaldi un personāla vadīšanu valsts pārvaldē;
4. Analizēt izmaiņas personāla vadīšanā valsts pārvaldē, tai skaitā normatīvos aktus, kuros tiek regulētas valsts un darbinieka attiecības, tiesības, pienākumi, atbildība.

 

Darba mērķu un uzdevumu sasniegšanai autors analizēja pieejamo informāciju par valsts pārvaldes modeļiem, personāla vadīšanas problēmām un pieredzi problēmjautājumu risināšanā, izmantojot ne tikai drukātos izdevumus, bet arī ļoti plašo starptautiskajā informācijas tīklā – internetā - pieejamo informāciju, it īpaši iepazīstoties ar ārvalstu speciālistu sniegtajiem analītiskajiem rakstiem un to iestāžu, kas saistītas ar personāla vadīšanu valsts pārvaldē, mājas lapām.

Sakarā ar to, ka personāla vadīšanā valsts pārvaldē kopš Latvijas neatkarības atgūšanas ir notikušas daudzas nozīmīgas pārmaiņas, viena no galvenajām autora izmantotajām pētīšanas metodēm bija dažādu periodu analītisko datu salīdzināšana, iegūstot personāla vadīšanas modeļa attīstības kopējo ainu. Rezultātā autoram bija iespējams konstatēt gan pozitīvās izmaiņas personāla vadīšanā valsts pārvaldē, gan arī trūkumus, problēmas. Izmantojot citu Eiropas valstu apkopoto pieredzi personāla vadīšanā, autors centās izprast šo trūkumu cēloņus un izstrādāt priekšlikumus iespējamiem problēmu risinājumiem.

Bakalaura darbu autors sadalījis četrās nodaļās, tēmas apskatu sākot ar personāla vadīšanas teorētiskajiem aspektiem. Lai gūtu pilnīgāku izpratni par personāla vadīšanas īpatnībām valsts kā īpaša veidojuma pārvaldē, otrajā nodaļā autors iztirzājis valsts jēdzienu un esošo valsts pārvaldes sistēmu. Trešajā nodaļā autors pievērsies personāla vadīšanai Latvijas valsts pārvaldē un tās attīstības iespējām nākotnē. Darba nobeigumā, turpinot trešajā nodaļā iesākto tēmu, autors aprakstījis Latvijas valsts pārvaldē uzsākto reformu un tās nozīmi valsts pārvaldes personāla vadīšanas attīstībā.

Izstrādājot bakalaura darbu, autors konstatēja, ka izvēlētais temats aptver ļoti plašu informācijas lauku, ko nav iespējams ietvert vienā darbā. Sakarā ar to, ka personāla vadīšanai valsts pārvaldē Rietumeiropas valstīs tiek pievērsta lielāka uzmanības, nekā Latvijā, pieejamais informācijas avotu klāsts piedāvā lielu daudzumu statistisku un analītisku materiālu, kas tikuši izstrādāti ilgstošākā laika periodā un tādēļ jāapskata kompleksi nevis atsevišķi. Tā kā autoram izvēlētais temats liekas saistošs, aktuāls un interesants, autors pieļauj iespēju pie šī temata atgriezties un personāla vadīšanas tēmu izmantot par pamatu citu akadēmisko darbu izstrādei.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

1. Menedžments organizācijā

 

 1.1. Organizācijas vadīšana

 

“Organizācija ir cilvēku grupa, kas apzinīgi sadarbojas kopēja mērķa (mērķu) sasniegšanai.”[2,11]

Organizācijas darbību nodrošina noteikti resursi:

Cilvēku resursi (menedžeri, strādnieki);

Finansu resursi (īstermiņa un ilgtermiņa kapitāls);

Materiālu resursi (pamatlīdzekļi, izejvielas, gatavā produkcija);

Informācijas resursi (lēmuma pieņemšanai nepieciešamie dati).[2,12-13]

Savukārt resursu efektīvai izmantošanai un uzņēmumu mērķu sasniegšanai ir jānodrošina menedžmenta procesa norise uzņēmumā.

Menedžmenta process ietver sekojošas sastāvdaļas:

Plānošana ir organizācijas mērķu noteikšana un stratēģisku, taktisku un operatīvu lēmumu pieņemšana, lai šo mērķi sasniegtu.[2,16]

Organizēšana ir organizācijas resursu koncentrēšana, sadale un koordinēšana, lai labāk izpildītu noteikto plānu.

Motivēšana ir ietekme uz organizācijas darbiniekiem ar īpašiem paņēmieniem un metodēm, lai viņi efektīvāk strādātu organizācijas labā.

Kontrole ir uzraudzība pār plānu izpildi un nepieciešamā plānu koriģēšana atbilstoši iekšējās un ārējās vides izmaiņām.

Menedžeris ir organizācijas darbinieks, kurš ir galvenais atbildīgais par menedžmenta procesa nodrošināšanu. Tā ir persona, kas plāno, organizē, motivē un kontrolē visu resursu izmantošanu un līdz ar to pieņem lēmumu, lai sasniegtu organizācijas mērķus.[2,19]

Sākot ar 1970-tajiem gadiem zinātnieks H.Mincbergs pētīdams uzņēmuma vadītājus un menedžerus, konstatēja tiem kopīgu iezīmi - menedžera lomu organizācijā. Tiek izšķirtas desmit menedžeru lomas, kuras iedalās trijās grupās, atbilstoši tam uz ko vadītājs koncentrējas. Darbā ar cilvēkiem, darbā ar informāciju un darbā ar lēmumiem.

“Vadītājs nedrīkst iedalīt cilvēkus pārākajos un padotajos. Padotība ir juridiski fiksētas attiecības, bet ne ētiski izteikts pārpratums pār padotajiem visās jomās. Ja gribam personāla politiku veidot tādu, kurā pastāvētu viens otru papildinošs personāls un vadība, tad jāatmet pārākuma uzskats. Vadītājs ir labs, ja viņš tiek papildināts ar labiem cilvēkiem”.[4,4]

“Organizācijas vadīšana tai kalpojot, nevis norādot vai kontrolējot” [8,B], tas ir dinamisks, aktīvs organizācijas un personāla augšanas un pārveidošanās process, lai nevis vienkārši atrastos pozīcijā, bet patiešām darbotos. Vadītājs tic saviem darbiniekiem un rada uzticību pret sevi.

Uzticības veidošana ir ilgtermiņa process, un lai to panāktu, vadītājam ir jāpiekopj zināmas vadīšanas metode. Šādā  veidā vadītājs izvēlas un veido savu, sev raksturīgu vadīšanas stilu.

Lai panāktu efektīvu vadīšanu, vadītājam sava vadīšanas tipa ietvaros jālieto vara, kas ir potenciāla iedarbība uz darbinieku rīcību, lai sasniegtu organizācijas mērķus.

Vadot cilvēkus vadītājam jāapzinās sevi un jāprot pieņemt citus tādus kādi tie ir, lai varētu veidot kopīgu izpratni un sadarbību. Savukārt sadarbība var veidoties tad, ja

cilvēki ir pietiekami atvērti, lai uzklausītu un pieņemtu to, ko saka citi, pat tad, ja teiktais nav saskaņā ar pašu uzskatiem un vērtējumu.[4,4]

Vadītājam ir jānovērtē pietiekamā varas “bilance”, kas varētu kalpot organizācijas mērķu sasniegšanai.

Vadītāju pielietotie varas veidi.

Pēc zinātnieku J.Frenča un B.Ravensa izstrādātās varas veidu klasifikācijas[2,339]:

Formālā vara (tradicionālā vara) – to nosaka ieņemamais amats, un vadītāja autoritāte šajā gadījumā ir pati par sevi saprotama.

Atalgojuma vara – tās pamatā ir vadītāja solītie apbalvojumi darbiniekiem par labi paveiktu darbu.

Piespiedu vara – tās pamatā ir vadītāja iespēja sodīt savus padotos.

Eksperta vara – šo varu vadītājs iegūst pateicoties savām zināšanām un prasmēm.

Personības vara – šīs varas pamatā ir vadītāja raksturs, spēja pierādīt pārējiem savu ideju nozīmīgumu, prasme vadīt padotos un apvienot tos vienota mērķa sasniegšanai.

Varu var pielietot jebkurš vadītājs, bet šīs varas izpausme dažāda līmeņa vadītājiem būs savādāka.

Tiek izdalīti trīs vadītāju līmeņi (menedžeru līmeņi):

Augstākā līmeņa menedžeris – salīdzinoši neliela administrācijas grupa, kas kontrolē organizācijas darbību. Augstākā līmeņa menedžerim ir liels darbības vēriens un atbildība.

Vadības menedžmentā – vidējā līmeņa menedžeri – salīdzinoši liela menedžeru grupa, kas galvenokārt darbojas starp menedžeru zemāko un augstāko līmeni. No vienas puses, viņi kontrolē un koordinē zemākā līmeņa menedžeru darbu. Šajā sakarībā viņu darbība vairāk saistīta ar konkrētas nodaļas darbību, nekā ar visas organizācijas problēmām.

No otras puses vidējā līmeņa menedžeriem jāsagatavo informācija augstākā līmeņa menedžeriem, t.i., saņēmuši datus no zemākā līmeņa darbiniekiem, viņi apstrādā tos un informē augstākā līmeņa menedžerus, lai tie varētu pieņemt lēmumus.

Tehniskais jeb uzraudzības menedžments – zemākā līmeņa menedžeri – kontrolē un koordinē darbiniekus, kuri nav menedžeri, kontrolē ražošanas uzdevumu izpildi, atbild par iedalīto resursu racionālu izmantošanu.[2,23]

Tātad menedžments nosaka, kas, kā un kad jādara organizācijā, tad vadīšana ir spēja ietekmēt darbiniekus un virzīt viņu darbību noteiktos virzienos.

Plašā nozīmē tā ir ietekme uz viena darbinieka rīcību, kas maina cita darbinieka uzvedību, attiecības, uztveri utt.

Menedžments nekomerciālās organizācijās.

Valsts pārvaldes organizācijas – specifiskas organizācijas, kas nodarbojas ar valsts ekonomiskās darbības problēmām. Daļa šo organizāciju pēc likuma vada valsts saimniecisko darbību. Par valdības organizāciju efektivitāti liecina visas valsts tautsaimniecības attīstība.

 

 

 

 

 

 

 

Organizācijām tiek izdalīta iekšējā un ārējā vide, bet šinī gadījumā tiks apskatīta tikai iekšējā vide, ko veido sekojoši elementi .

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

1.1 zīmējums. Organizācijas iekšējā  vide

 

Mērķi ir cilvēku darbības rezultāta priekšstatīšana, motīvs cilvēku apzinīgai rīcībai. [2,73]

Tātad uzņēmuma menedžments attiecināms uz:

Iekšējo pārvaldi;

Ražošanas pārvaldi;

Personāla pārvaldi.

1.2. Personāla pārvalde

 

Personāla pārvalde ietver personāla politikas un sistēmas izstrādi un īstenošanu.

Personāla vadības sistēma ir daudzpusīga un iekļauj vairākas apakšsistēmas:

Personāla lietvedība (pieņemšana; uzskaite; pārvietošana; atbrīvošana; atvaļinājumi; personāla informēšana);

Darba apstākļi (darba organizācijas psiholoģiskie aspekti; darba ergonimika; vides estētika; darba drošība un aizsardzība; vides aizsardzība);

Darba attiecības (darbinieku un darba grupu attiecību izpēte; vadītāju un darbinieku attiecību analīze; darbinieku apmierinātība un vērtējums; konfliktu un stresu veidojošo faktoru analīze; darba kultūra; ētikas normas);

Uzņēmuma organizatoriskā struktūra (esošās struktūras izpētei; darbinieku un struktūras savstarpēja saistība un informācijas sakaru izveide);

Sociālā infrastruktūra – fizioloģisko vajadzību apmierināšana (ēdināšana, atpūta utt.); dzīvokļu jautājumi; kultūra; sports; veselības aprūpe; ārpusdarba iestādes (bērnudārzs, skola, transports);

Tiesiskie aspekti (uzņēmumu normatīvie akti; darbinieku tiesiskā  izglītošana; uzņēmuma darbības tiesiskais pamats);