Personalvadiba valsts iestade

Karjeras virzība jāveido arī pašam darbiniekam, apzinot mērķus un analizējot savas stiprās un vājās puses un trūkumus, izvērtējot savu intelektuālo potenciālu, plānojot savu karjeru un īstenojot savus plānus.[5, 56]

Uzņēmuma prestižs un tā loma personāla vadībā

Uzņēmuma prestižu nodrošina ražotā produkcija ar labu lietošanas vērtību un augstā kvalitātē sniegtie pakalpojumi, uzņēmuma rīcībā esošais brīvais kapitāls, strādājošo zināšanas un darba prasme, uzņēmuma spēja ātri reaģēt uz pieprasījumu un piedāvājumu.[3,17]

Uzņēmuma attīstību un prestižu nodrošina labi izvērsts menedžments ciešā saistībā  ar uzņēmuma sabiedriskajām attiecībām.

Būtībā, sabiedriskās attiecības ir sapratnes veidošana ar zināšanu palīdzību, kas bieži vien iekļauj sevī pārmaiņu realizēšanu. Sabiedrisko attiecību sfēra ir daudz plašāka un senāka par mārketingu un reklāmu.

“Sabiedriskās attiecības sastāv no visu veidu plānotām komunikācijām gan uz ārieni, gan iekšieni, starp organizāciju un sabiedrību ar mērķi sasniegt noteiktu rezultātu attiecībā uz savstarpēju izpratni.”[8, 6]

Izpratne ir nepieciešama starp vadību un darbaspēku, lai sasniegtu efektīvus darba rezultātus. Līdz ar to, ka sabiedriskās attiecības ietver visa veida komunikācijas arī tās, kuras skar darbiniekus – darbiniekus komunikācijas ar klientiem, ar piegādātājiem, ar starpniekiem, ar citiem darbiniekiem utt., ir grūti novilkt robežu starp personāla vadības kompetencē esošiem komunikāciju saistošiem jautājumiem un sabiedrisko attiecību.

Sabiedriskām attiecībām, veidojot izpratni par uzņēmumu un tā darbību, tā produktiem un pakalpojumiem, viens no iespējamiem rezultātiem ir uzņēmuma pozitīvais tēls sabiedrībā, kas savukārt vairāk piesaista kvalificētu darbaspēku, nekā uzņēmums ar negatīvu imidžu. Protams, atšķirības ir lauku rajonos un pilsētās, ko vietējie uzskatīs par pozitīva tēla iemesliem.

Uzņēmuma prestižs tāpat veicina potenciālo darbinieku ieinteresētību uzņēmumā.

 

2. Valsts pārvalde

2.1. Valsts jēdziens

 

Apzīmējums “valsts” ir daudzšķautnains un tiek lietots dažādās nozīmēs, lai izceltu tā dažādos aspektus.

“Valstij” kā reālam fenomenam ir dažādas dimensijas. Svarīgākās ir politoloģiskā, socioloģiskā, vēsturiskā, juridiskā dimensija. Šī dimensijas apraksta un pēta attiecīgās zinātnes disciplīnas – politoloģija, socioloģija, vēsture, tiesību zinātne, arī ekonomikas zinātne, ģeogrāfija un citas.  Tomēr šīs dimensijas nav stingri nodalāmas viena no otras.  Tādēļ, pētot un aprakstot fenomena “valsts” attiecīgo dimensiju, automātiski ir jāņem vērā arī citas dimensijas (interdisciplināra pieeja).

Juridiski valsti var aprakstīt no dažādiem līmeņiem.

Starptautiskajās tiesībās ar “valsti” apzīmē sabiedrības veidojumu, kurš sastāv no trim elementiem – teritorijas, iedzīvotājiem un valsts varas. Starptautiskās tiesības apskata valsti “no ārpuses”, attiecībās ar citām valstīm.

Valststiesības turpretim apskata valsti “no iekšpuses”, regulējot tās dažādās struktūras un to attiecības. Valststiesībās “valsts” jēdziens tiek lietots plašākā un šaurākā nozīmē. Pirmkārt, šeit par “valsti” apzīmē dažādu juridisku veidojumu kopumu, kuri apveltīti ar publisku varu.  Tas ir “valsts” jēdziens plašākajā nozīmē. Otrkārt, ar publisko varu apveltītās iestādes tiek ieskaitītas dažādu publisko tiesību juridisko personu sastāvā,  no kurām tikai viena – sākotnējā – tiek apzīmēta “valsti”. Tas ir “valsts” jēdziens šaurākajā nozīmē. Jāuzsver, ka šeit ir runa tikai par valsts juridisko izpratni. Savukārt citām zinātnes nozarēm, it sevišķi politoloģijai un socioloģijai, ir savas valsts izpratnes kategorijas.

 

Valsts starptautisko tiesību izpratnē 

Starptautisko tiesībās valsts ir galvenais tiesību subjekts, t.i., tiesību un pienākumu “nesējs”. Citi starptautisko tiesību subjekti, blakus valstij, ir starptautiskās organizācijas, valstij līdzīgi veidojumi (piemēram, Svētais Krēsls), bet ierobežotā mērā arī nācijas,  privātpersonas u.c. Starptautisko tiesību kontekstā valsts kā tiesību un pienākumu nesēja kopš moderno starptautisko tiesību pirmsākumiem XVI gadsimtā ir atzīta par juridisku personu.

Klasiskās starptautiskās tiesības nosaka trīs elementus, kas nepieciešami, lai kādu veidojumu uzskatītu par valsti (un līdz ar to starptautisko tiesību juridisku personu, kam ir starptautiskajās tiesībās noteiktas tiesības un pienākumi). Šie trīs elementi ir valsts teritorija, valsts tauta (iedzīvotāji) un (reāla) valsts vara [14].

Valsts teritorija ir sauszemes daļa (kā arī pie tās piederīgā gaisa telpa, zemes dzīles un teritoriālie ūdeņi), kuras robežās valsts īsteno savu valsts varu. Kopš 20.gadsimta sākuma visa zemeslodes teritorija, izņemot Antarktiku, ir sadalīta starp valstīm. Latvijas valsts teritoriju nosaka Satversmes 3.pants: “Latvijas valsts teritoriju starptautiskajos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale”. Šie līgumi ir attiecīgie līgumi ar kaimiņvalstīm Igauniju, Krieviju, Lietuvu, un līdz 1940.gadam – arī Poliju.

Valststauta ir fizisko personu kopums, kuras juridiski, caur pilsonības vai līdzīgu tiesisko institūtu saikni, ir saistītas ar attiecīgo valsti. Pilsonība ir juridiska kategorija, kuru nosaka attiecīgās valsts likumi.

 

Satversme 2.pantā runā par “Latvijas tautu”, kas juridiskajā izpratnē ir valststauta – pilsoņu kopums. Pilsonība Latvijā (toreiz apzīmēta par “pavalstniecību”) vispirms bija noteikta ar 1919.gada 23.augusta Pavalstniecības likumu, kas noteica sākotnējo Latvijas pilsoņu loku un tās iegūšanas nosacījumus. Regulārais Latvijas pilsonības iegūšanas veids ir tās automātiska iegūšana ar piedzimšanu, ja vecāki ir Latvijas pilsoņi (jus sanguinis princips). 1919.gada 23.augusta Pavalstniecības likuma nosacījumi, atbilstoši Latvijas valsts kontinuitātes doktrīnai, tiesiski nepārtraukti turpināja darboties arī okupācijas periodā. To atzina atjaunotās Latvijas Augstākās Padomes 1991.gada 15.oktobra un 27.novembra lēmumi [15]. Tādējādi Latvijas pilsonība (pavalstniecība) turpināja pastāvēt (un izplatīties) arī okupācijas periodā. 1919.gada 23.augusta Pavalstniecības likumu nomainīja pašreiz spēkā esošais 1994.gada 22.jūlija Pilsonības likums.

Valsts vara ir reāla kategorija, kas nozīmē valsts varas nesēju (valsts orgānu) suverēnas (brīvas) gribas realizāciju valsts teritorijā. Demokrātiskās valstīs suverēnās valsts varas nesējs ir demokrātiski leģitimēti valsts orgāni - parlaments, valdība, valsts galva; autoritārās valstīs tā var būt cilvēku grupa (partija, hunta u.tml.) vai pat tikai viena persona (absolūtais monarhs, diktators). Valsts suverēnā vara ir sākotnēja, tā tiek konstatēta kā socioloģiska realitāte. Tai nav nepieciešams būt atvasinātai no citas varas vai citādi leģitimētai vai pamatotai. Ar savu “sākotnējumu” valsts vara (oriģinālā valsts vara) – un līdz ar to pati valsts kā juridiska persona – atšķiras no pārējiem valsts veidojumiem (citām publisko tiesību juridiskām personām, to orgāniem un iestādēm, pilnvarotām privātpersonām u.c.), kuru vara ir atvasināta no sākotnējās suverēnās valsts varas (derivatīvā valsts vara).

Lai arī valsts vara pamatā tiek konstatēta kā socioloģiska kategorija (t.i., tiek konstatēts, vai valsts orgānu paustā griba faktiski tiek realizēta dzīvē, resp. vai attiecīgās teritorijas iedzīvotāji tai paklausa), tomēr starptautiskās tiesības šai faktiskajai kategorijai pievieno arī zināmu normatīvu elementu.

Tādēļ starptautiskās tiesības nosaka, ka valsts automātiski nezaudē savu reiz iegūto valsts kvalitāti tad, ja valsts vara zināmos apstākļos netiek realizēta – piemēram, ja daļa vai visa valsts teritorija atrodas sacelšanās dalībnieku, konkurējošu varas pretendentu rokās, ja tā tiek okupēta vai prettiesiski anektēta.  

Šī iemesla dēļ 2.pasaules kara laikā Vācijas okupētās un prettiesiski anektētās valstis – Austrija 1938.gadā, Čehoslovākija 1938.gadā, Polija 1939.gadā, un PSRS 1940.gadā okupētās un prettiesiski anektētās Igaunija, Latvija un Lietuva no starptautisko tiesību viedokļa nezaudēja savu valsts statusu,  kaut gan okupācijas un aneksijas laikā šo valstu suverēnā valsts vara nevarēja tikt realizēta [16].

Latvijā suverēnā valsts vara juridiski tika atjaunota 1990.gada 4.maijā ar Augstākās Padomes deklarāciju par Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanu.  Sekoja divvaldības periods, kura laikā nedz atjaunotā Latvijas valsts vara, nedz padomju okupācijas vara nespēja pilnībā kontrolēt Latvijas teritoriju. 

Pēc neveiksmīgā  puča mēģinājuma PSRS okupācijas varas iestādes kopš 1991.gada 21.augustā pārtrauca pretendēt un censties realizēt savu suverēno varu Latvijas teritorijā. Līdz ar to atjaunotās Latvijas valsts vara kļuva par vienīgo suverenās varas nesēju Latvijā. Šo jauno situāciju juridiski dokumentē Latvijas Augstākās Padomes 1991.gada 21.augustā pieņemtais likums par Latvijas Republikas valstisko statusu. Tūlīt sekoja arī Latvijas valsts varas (t.i., valdības) starptautiska atzīšana.

 

Valsts kā starptautisko tiesību subjekta – juridiskas personas – tiesības un pienākumus nosaka starptautisko tiesību normas. Tās pastāv paražu tiesību, vispārējo tiesību principu un starptautisko līgumu formā. Svarīgākā starptautisko tiesību forma mūsdienās ir starptautiskie līgumi (gan multilaterāli, gan bilaterāli līgumi).

Valsts kā starptautisko tiesību subjekts – juridiska persona – tiek izprasta kā vienots veidojums.

Valsts šādā izpratnē aptver visus tās orgānus un iestādes, atvasinātās publisko tiesību juridiskās personas, kā arī pilnvarotās (t.i., ar publisko varu apveltītās) privātpersonas. Starptautiskajās tiesībās noteiktu tiesību un pienākumu subjekts ir valsts kā tāda, resp. kā savu iekšējo veidojumu un struktūru kopums,  kuru reprezentē tās augstākie varas orgāni (it sevišķi valdība). Tādēļ arī jebkuras valsts institūcijas, iestādes, amatpersonas, kas ir apveltīta ar publisko varu, rīcība tiek pierēķināta valstij kā vienotam starptautisko tiesību subjektam – juridiskai personai.  

Līdz ar to kļūst skaidrs, kādēļ valsts principā nevar izvairīties no atbildības,  norādot, ka attiecīgo rīcību ir veicis (iespējams, prettiesiski) kāds tās iekšējs veidojums –  publisko tiesību juridiska persona (piemēram, pašvaldība), iestāde, amatpersona vai pilnvarota privātpersona.

 

Valsts valststiesību izpratnē

Starptautiskās tiesības regulē valsts attiecības “uz ārpusi” - ar citiem starptautisko tiesību subjektiem. Turpretim publiskās tiesības, specifiski viens no abiem to galvenajiem atzariem – valststiesības - regulē valsti “no iekšpuses”, nosakot valsts attiecības ar sabiedrību (privātpersonām) un valsts iekšējo organizatorisko struktūru. Taču izejas punkts valststiesiskam skatījumam uz valsti ir tas pats kā starptautiskajās tiesībās – valsts kā vienots veidojums, kas sastāv no teritorijas, valststautas un suverēnas valsts varas (pār attiecīgo teritoriju un tās iedzīvotājiem).

 

Valsts kā juridiskas personas vēsturiskā  izcelsme

Modernās valsts izpratnes sākums meklējams renesanses un apgaismes laikmetu absolūtās monarhijas valsts realitātē. Jēdziens “valsts”  toreiz nebija īpaši nozīmīgs un izplatīts. Centrālais jēdziens bija “valdnieks”, kas lielā mērā tika identificēts ar “valsti”.  Teritorija un iedzīvotāji bija tikai palīgelementi, lai konstatētu un novērtētu valdnieka varu, resp., tās teritoriālo un personālo darbību. Tādēļ Francija karalis Luijs XIVvarēja teikt: “L’etat c’est moi“.

Absolūtisma iekārtā valstī valdnieks ir legibus absolutus, t.i., viņa vara ir neierobežota (“suverēna” šī jēdziena sākotnējā valststiesiskajā izpratnē). Valdnieks stāv pāri tiesībām, t.i., viņš nav saistīts ar (paša izdotām) tiesībām (viņš var tās neievērot).  Valdnieka personīgais un valsts īpašums nav nošķirti, viņš savu valsti vai daļu no tās var pirkt, pārdot, dāvināt, mantot. Tipiska bija valstu kā privātu īpašumu apvienošana precību rezultātā (tādā veidā Habsburgu dinastija izveidoja Austroungārijas valsti). 

Absolūtā monarhijā par tiesību subjektu ir atzīts tikai valdnieks, bet nevis valsts (“kronis”).

Absolūtisma iekārtas norieta periodā jau sāka iezīmēties valdnieka un valsts (“kroņa”) tiesiskās izpratnes nošķiršanās tendence.

Sākotnēji šīs nošķiršana bija vērsta uz valdnieka personīgā  īpašuma un „kroņa” jeb valsts īpašuma nodalīšanu - galvenokārt pārvaldīšanas atvieglošanas nolūkos, bet arī tādēļ, lai valdošās dinastijas interesēs „nesaprātīgs” karalis nevarētu „izsaimniekot” visu valdošajai dinastijai piederošo īpašumu.

 

Apgaismes laikmetā valdnieka un valsts tiesiskās nošķiršanas tendence – un līdz ar to valsts kā patstāvīga tiesību subjekta izveidošanās - guva pilnīgi jaunu impulsu. Tā redzama kontekstā ar 18. un 19.gs. vēsturisko cīņu par  konstitucionālismu, t.i., par valdnieka pakļaušanu tiesību virsvadībai (valsts konstitūcijai kā augstākā ranga tiesību normai).

Konstitucionālā valstī (konstitucionālā monarhijā) karalis vairs nestāv pāri tiesībām, tātad nav vairs legibus absolutus, bet ir pakļauts pāri viņam stāvošām tiesībām, resp., konstitūcijai. Ja absolūtā monarhija sākotnējs ir valdnieks, un no viņa tiek atvasinātas tiesības, tad konstitucionālā valstī (monarhijā) šīs attiecības ir apgrieztas: sākotnējas ir tiesības (konstitūcija), monarhs ir tām pakļauts.

Šīs valstiski – politiskās konstrukcijas juridiskā konsekvence ir tā, ka valdnieks vairs nevar tikt uzskatīts par valsts (vai vismaz valsts varas) īpašnieku, bet gan par valsts orgānu, kam ir (tikai) konstitūcijā noteiktas kompetences. Tas nozīmē, ka valsts ir jāredz kā patstāvīgs tiesību subjekts – proti, kā publisko tiesību juridiska persona.

Tātad varam teikt, ka ar konstitucionālisma kā modernas valsts iekārtas izkristalizēšanos kontinentālajā Eiropā vienlaikus izveidojas arī valsts kā no valdnieka atsevišķs, patstāvīgs tiesību subjekts – (sākotnēja) publisko tiesību juridiska persona.

Kā redzams, starptautiskajās tiesībās valsts par patstāvīgu tiesību subjektu tika uzskatīta jau kopš 15.-16.gs., kamēr valststiesībās tā patstāvīga (t.i., no valdnieka atšķirīga)  tiesību subjekta raksturu ieguva vēlāk – 18.-19.gs.

Šodien valsts kā juridiska persona, tātad kā tiesību un pienākumu nesēja,  kontinentālās Eiropas tiesību loka sistēmas publiskajās tiesībās ir pašsaprotamība. Šī juridiskā konstrukcija ir akceptēta kā viena no galvenajām šī tiesību loka pamataksiomām, kas netiek tālāk pamatota. Tikai tad, ja pieņem šo pamataksiomu, iespējams loģiski „uzbūvēt” citas moderno publisko tiesību pamatkonstrukcijas.

Situācija Latvijā  šodien ir komplicētāka. Pēc zināmas „iešūpošanās”  90.gadu sākumā Latvija sāka reformēt savu pārmantoto padomju tiesību sistēmu, uzņemot kursu uz atgriešanos Eiropas kontinentālajā  tiesību lokā. Daudzas Latvijas juristu saimes juridiskas atziņas un uz tām balstīti likumdošanas akti šodien atbilst šai sistēmai. Tomēr jaunā sistēma – acīmredzot, tas ir dabiski – tiek apgūta no „virspuses”, bieži neaizejot līdz tās  pamatiem. 

Piemēram, par patlaban vēl aktuālu, bet pagaidu kuriozitāti var uzskatīt to, ka Latvijā dažkārt vēl joprojām neapzinās valsti kā publisko tiesību juridisku personu, bet toties par juridiskām personām atzīst tās orgānus, piemēram, ministrijas. 

Rezultātā rodas praksē rodas grūti izskaidrojamas un aptveramas nejēdzības. Piemēram, ka atbildētājs par privātpersonai nodarītu zaudējumu ir attiecīgais orgāns vai iestāde, bet nevis valsts kā juridiska persona. Maksājot zaudējumu atlīdzību no orgānam vai iestādei tās darbības uzturēšanai iedalītajiem valsts budžeta līdzekļiem, tiek traucēta vai ierobežota konkrētās iestādes darbība (uz ko iedzīvotājiem ir tiesības). Cits piemērs:   Divas ministrijas tiesājas savā starpā, nevis atrisina domstarpības hierarhiskā kārtībā.

 

Valsts kā sākotnēja publisko tiesību juridiska persona

Tātad valsts kontinentālās Eiropas tiesību lokā kopš  18.-19.gs., līdz ar konstitucionālisma kā īpašas valsts iekārtas formas  nostiprināšanos, tiek uzskatīta par sākotnēju publisko tiesību juridisku personu.

 

Valsts ir juridiska persona, kas kā cilvēku apvienība ir pati par sevi (neatkarīgi no tā sastāvā ietilpstošajām personām) ir patstāvīgs tiesību un pienākumu nesējs. 

Valsts ir publisko tiesību juridiska persona – atšķirībā  no privāto tiesību juridiskām personām (piemēram, sabiedriskas organizācijas). Tās rašanos, izbeigšanos, iekšējo struktūru, tās juridisko būtību, tās tiesības un pienākumu nosaka publisko tiesību principi, kas atšķiras no privāto tiesību principiem. Tādēļ valsts kā juridiska persona tikai daļēji ir salīdzināma ar privāto tiesību juridiskām personām.

Latvijā patlaban, kur atšķirība starp publiskajām un privātajām tiesībām ir atgriezusies juridiskajā izpratnē samērā  nesen, praksē ne vienmēr šī atšķirība tiek izprasta. Rezultātā pastāv uzskats, ka ja valsts vai kāda tās struktūrvienība ir juridiska persona, tad tai ir tādas pašas tiesības un pienākumi kā privāto tiesību juridiskai personai (piemēram, sabiedrībai ar ierobežotu atbildību). Tas ir viens no tiesību zinātnes un prakses uzdevumiem, šo atšķirību padarīt skaidri saredzamu.

Valstij ir tiesības un pienākumi pret citiem tiesību subjektiem tās “iekšpusē” – privātpersonām  (t.i., fiziskām un privāto tiesību juridiskām personām), kas ir ir noteikti valsts konstitūcijā un tai pakārtotos normatīvos aktos –  likumos, valdības izdotajos likumpakļautos noteikumos u.c.

Pie valsts tiesībām pieder it īpaši tiesības likumā noteiktos gadījumos un kārtībā ierobežot privātpersonu sākotnējo brīvību - piemēram, tiesības pieprasīt nodokļu maksāšanu, tiesības aizliegt ieroču nēsāšanu u.c. Valsts tiesības pret privātpersonām pastāv tikai un vienīgi cilvēka pamattiesību ietvaros, t.i., tikai tiktāl un tādā apjomā, kādā to nosaka konstitucionālie noteikumi par pamattiesībām (skat. Satversmes 89., 116.p.).

Arī valsts pienākumi ir noteikti konstitūcijā un tai pakļautos normatīvos aktos (piemēram, valsts pienākums nodrošināt cilvēka iztikas minimumu, ) taču tie –atrodami arī paražu tiesībās un vispārējos tiesību principos (piemēram, valsts pienākums rīkoties saprātīgi un taisnīgi).

Valsts kā publisko tiesību juridiska persona ir sākotnēja - tā netiek tālāk juridiski pamatota. Publisko tiesību juridiskās personas statuss ir valsts juridiska īpašība. Tā ir  saistīta ar pašas valsts eksistenci. Tas nozīmē, ja mēs (pamatā socioloģiski) konstatējam, kas kāds sabiedrības veidojums ir “valsts” (t.i., tai ir sava teritorija, sava valststauta, sava valsts vara), tad šis veidojums “valsts” ipso iure ir publisko tiesību juridiska persona – ar savām tiesībām un saviem pienākumiem, ar savu mantu.

 

Valsts orgāni

Valsts kā tiesību subjekts – juridiska persona –  ir tiesībspējīga. Taču tiesiskajā satiksmē juridiska persona kā abstrakts veidojums var piedalīties tikai ar „reālu veidojumu” starpniecību. Šos abstraktās juridiskās personas reālos veidojumus sauc par orgāniem.

Juridiskās personas orgāna jēdziens ir radies 18. un 19.gadsimtā, lai tēlaini izskaidrotu (kā privāto, tā publisko tiesību) juridiskās personas būtību. Juridiskā persona 19.gs. tika skaidrota kā “sociāls organisms”, kas darbojas tikai tad, ja tam ir savi “orgāni” – “galva, rokas un kājas”. Bez attiecīgā orgāna pats organisms kā tāds nav spējīgs rīkoties. Tādēļ, lai atzītu kādu sabiedrisku veidojumu par pilntiesīgu  juridisku personu, tam ir nepieciešami “orgāni”, lai tas varētu piedalīties tiesiskajā satiksmē, tātad būtu rīcībspējīgs.

 

Lai arī valsts skaidrojums vēlāk ir attīstījies tālāk, un šodien šī “organiskā teorija” vairs netiek piemērota, juridiskās personas “orgāna” jēdziens –  ar šo sākotnējo saturu - ir palicis nemainīgs.

Tātad juridiskā persona kā tāda ir tiesībspējīga, bet lai tā būtu rīcībspējīga, tai ir nepieciešami orgāni.

Juridiskas personas orgāns nav tās pārstāvis, bet gan ir tās  “organiska sastāvdaļa”,  resp. “struktūrvienība”.  Šeit atkal palīdz sākotnējais tēlainais juridiskās personas salīdzinājums ar bioloģisku organismu: tāpat kā cilvēka roka nav viņa “pārstāvis”, bet gan orgāns, ar ko attiecīgais cilvēks izpilda zināmas darbības, tāpat arī sabiedriskas organizācijas valde nav šīs organizācijas “pārstāvis” un Saeima nav Latvijas Republikas “pārstāvis”. Sabiedriskās organizācijas valde un Saeima ir attiecīgo juridisko personu orgāni, resp., to struktūrvienības, kas izpilda zināmas šo juridisko personu darbības. Juridiski precīzāk tādēļ būtu teikt, ka, piemēram, Saeima nevis pārstāv Latvijas valsti, bet gan ir daļa no Latvijas valsts.

Orgāna darbība ir tieši pierēķināma attiecīgajai juridiskajai personai kā šīs juridiskās personas pašas darbības (Atgriežoties pie tēlainās analoģijas: paraksts, kas veikts ar roku, tiek pierēķināts attiecīgajam cilvēkam, nevis rokai). Turpretim pārstāvis ir patstāvīgs tiesību subjekts, kas izpilda citam tiesību subjekts pierēķināmas darbības (piemēram, advokāts, aizbildnis).

Lai juridiska persona varētu tikt nodibināta, kā obligāts priekšnoteikums ir nepieciešams, ka tai ir savi orgāni, ar ko tā var rīkoties. Nedz privātajās, nedz publiskajās tiesībās nav iespējams izveidot juridisku personu, jau dibināšanas aktā nenosakot tās orgānus. 

Privātajās tiesībās, kur juridiskās personas statuss tiek iegūts ar attiecīgu valsts reģistrācijas aktu, likumdošanā tādēļ ir noteikts, juridiskās personas konstituējošā aktā – statūtos – ir jābūt noteiktiem tās orgāniem (pilnsapulce, valde vai citi). Ja konstituējošā aktā nav noteikti šie orgāni, tad veidojums nevar tikt reģistrēts un atzīts par juridisku personu.